Mēs izbraucām vakarā no Hercegnovi, un man par pārsteigumu aizripinājām uz Podgoricu. Tā ir Montenegro galvaspilsēta un lielākā pilsēta ar aptuveni 150 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā ir gandrīz trešdaļa no valsts iedzīvotājiem, situācija diezgan līdzīga Latvijai un Rīgai, kā arī Islandei un Reikjavīkai.
Neko īpaši interesantu galvaspilsētā mēs neierudzījām. Paēdām saldējumu, padzērām svaigi spiestas sulas. Dūmers iepriecināja uz diskotēku steidzošās jaunās glamūrīgās cacas ar saviem koši sarkanajiem velošortiem. Andrejs, cerams, papriecājās, jo ļoti gribēja nokļūt Podgoricā, kas viņam arī izdevās. Tieši tāpat kā ar jūru.
Maskavas pilsētas dāvana
Nataļja Gončarova vēl arī kaujas – saskrāpēja kādu no biedriem ar savu bronzas roku
Es pierunāju Dūmeru nofotografēties uz uzraksta fona
Jura savā ziņā stāv vienā rindā ar Puškinu
Ielu māksla
Protesta tēma vienmēr būs aktuāla
Tara day 5 - rafting
EveryTrail - Find the best hikes in California and beyondNākamajā dienā mēs pamodāmies vēlu un tāpēc nolēmām, ka būtu aktuāli izmēģināt to, ko vēl neviens no mums līdz šim nebija mēģinājis – proti, raftingu. Tiem, kas šo buržuāzisko vārdu iepriekš nav dzirdējuši, īsi paskaidrošu, ka raftings ir braukšana pa krāčainām kalnu upēm ar lielu gumijas plostu, pārvarot krāces un ar reālu iespēju saslapināt rumpi.
Vispār, jāsaka, ka cilvēki mēdz būt pavisam dažādi. Dažiem mūždien vajag kaut ko jaunu, un viņi priecājas par jebkuriem svaigiem iespaidiem un nodarbēm, citi skatās pēc apstākļiem, vēl trešie ir apmierināti ar visu arī vienkārši sēžot mājās pie televizora. Dažreiz visas šīs grupas maina ieradumus un dara ko sev neraksturīgu, bet citreiz turpina savā garā, vienkārši aizdomājas par to, kas būtu, ja viņi ietu pret savu dabu.
Es jau sen sapratu, ka man mūždien kaut kas jāredz un jādara, citādi ir garlaicīgi un nav sajūtas, ka dzīve rit ar jēgu. Man šajā ziņā ir grūtāk nekā daudziem, jo pat mēģināt noticēt augstākiem spēkiem vai mistikai es nevaru – smadzenes ir citādi uzbūvētas un pieņem tikai racionālus skaidrojumus. Nākas sev meklēt nereliģiozas jēgas un pamatojumus visam apkārtējam, kā arī pašam dzīves procesam.
Pati par sevi tiekšanās ieraudzīt un saprast jauno – ir brīnišķīga. Taču ir arī saspringti brīži. Viens no tiem – ka cilvēkam vienmēr ir par maz ar to, kas viņam ir. Pavizinājies pa Latgali – gribi uz Lietuvu. Saskatījies Lietuvu – kārojas kalnos. Pavizinājies pa kalniem – gribi eksotiku. Redzēji eksotiku – gribi etnogrāfiju. Ja palaidīsi šo procesu pašplūsmā, tas pārvērtīsies par bezjēdzīgu pakaļdzīšanos asām izjūtām, kad tev nav ne laika, ne vēlēšanās apdomāt un integrēt sevī iegūto pieredzi. Mūsu realitātē gan šīs briesmas nav tik lielas – vairuma Latvijas iedzīvotāju finansiālās iespējas ir ierobežotas, un Daugavpilī un tās tuvumā nemaz tik daudz interesantu notikumu nenotiek.
Rafti
Taču, es taču stāstīju par raftingu. Tajā piedalījās gandrīz visi no mūsu komandas, un visi pirmo reizi, ja nekļūdos. Šis prieks maksāja nemaz ne tik maz – manuprāt, 45 eiro, bet ilga vien dažas stundas. Taču par visu pēc kārtas.
Kad mēs ieradāmies notikuma vietā, melnkalnieši jau dzēra savu tradicionālo dzērienu – vīnogu šņabi, ko plaši pazīst ar nosaukumu rakija. Tās stiprums ir 40-50 grādi, un saimnieki, protams, dzēra pašdarināto, ar maksimālo stiprumu. Kad Jura pavaicāja, kur tādu varētu iegādāties, viņi paši sūdzējās, ka sezona vēl nav sākusies un viņi dzerot ārā vecos krājumus – pašiem nepietiekot.
Dabiski, ka ielēja pa glāzītei arī mums (tiem, kuri dzer)
Noskaņojums pozitīvs – nedaudz satraucoši, bet kopumā gaidīšana ir patīkama
Vēl viens skats uz tiltu
Kaķis ar mums nepeldēja, un žēl
Starp citu, atcerējos, kā mēs ar Dūmeru noskaidrojām, kurš ko zina par kuģošanu. Tas, ka peldlīdzeklis no jūrnieku skatupunkta “iet”, bet nekādā gadījumā ne “peld”, ir diezgan zināms fakts. Ir vēl viens nedaudz mazāk zināms fakts, bet, mēģinot to atcerēties, es Dūmeram sameloju. Labojos. Par “karakuģi” sauc tikai militāro peldlīdzekli, bet civilos pareizi jāsauc par “kuģiem”.
Lai nu kā, mēs devāmies peldējumā ne ar vienu, ne otru, bet gan ar raftu.
Lai nenosaltu ledainajā ūdenī, dalībnieki uzvilka hidrotērpus
Hidrotērps ir izgatavots no apspīlētas putu gumijas, neoprēna, un tajā ir ļoti karsti. Tajā jau arī ir visa sāls. Ja tu ievilies straujā kalnu plūsmā, kas vēl nesen bija ledājs, izredzes dabūt krampjus, paralīzi vai plaušu karsoni krasi samazinās.
Kraujam raftu, glābšanas vestes un ķiveres ir obligātas
Tālāk foto nebūs, jo nevienam nav vēlmes pakļaut savas dārgās spoguļkameras visnotaļ reālajai iespējai nopeldēties. Nāksies jums ticēt uz vārda maniem krāšņajiem aprakstiem.
Nolaiduši raftu ūdenī, mēs katrs paņēmām pa airim, sasēdāmies gar malām uz bortiem, kurš nu kur trāpīja, un ielikām kājas stiprinājumos uz grīdas. Tad mūs lēnām nesa straume. Kritiskos brīžos mūsu gids un stūrmanis komandēja, kurp airēt – melnkalniešu valodā, dabiski. Kopumā personīgi man nebija nemaz bailīgi, bet drīzāk smieklīgi un jautri. Brīži, kad varēja sajūsmā pabļaustīties un pabīties, bija tikai dažas reizes. Putojošie viļņi, atvari un krāces bija, bet rafts šķiet ļoti stabils. Turklāt pats trakākais, kas var notikt – papeldēsi pāris minūtes aukstā ūdenī. Starp citu, kad mēs pēc pāris stundām nonācām galamērķī, mēs to arī veiksmīgi izdarījām, jau pēc pašu vēlēšanās.
No interesantā: netālu no ceļa sākuma Taras upē tieši no klints ietecēja cita upe, ļoti skaisti, ar baltiem virpuļiem un milzīgu šļakatu mākoni. Skatīties uz Taras tiltu no apakšas arī bija ļoti interesanti, bet blakus mēs redzējām veco tiltu, krietni zemāku par jauno, un pat vecus plostus, uz kuriem rīkoja nobraucienus agrāk – koka. Gids teica, ka tas bijis simt reizes bīstamāk. Viņš vispār diezgan daudz stāstīja par tilta vēsturi un visādām citām vietējām štellēm, par ko viņam, protams, paldies.
Rezumējot var teikt, ka raftings izdevās, bet gribētos ko briesmīgāku un spilgtāku, ar apmešanos riņķī vai kaut kā tā. Vienu reizi pamēģināt var, bet par tik klusu un mierīgu ekspīriensu maksāt otrreiz 40 eiro es negribētu, labāk jau uz kādu mūzikas festivālu aizbraukt, tur vismaz uz vairākām dienām interesantas sajūtas, nevis uz pāris stundām.
Oficiāli, starp citu, tas viss saucās “Rafting & Jeep tour”, jo atpakaļ mūs veda ar džipu, kuram bija pārtaisīts trešais ātrums uz pazeminātiem apgriezieniem, lai pa kalniem vilktu. Jutāmies mēs tur kā milicijas bobikā, sēdējām uz koka soliem zem zemiem griestiem un šaurībā, smieklīga sajūta.
Bet čuvaks, kurš ar mums kopā ar raftu peldēja, krievs no Londonas, pat uzlīda uz jumta un tur pavizinājās, tiesa gan, neilgi. Melnkalnieši tādu brašumu atbalsta, bet blakus bija tūrisma inspekcija uz motocikliem, tāpēc atļāva viņam patrakot tikai mazu gabaliņu uz grunts ceļa, lai nepieķertu. Vietējie vispār neuzskata par apkaunojumu no rīta ieraut mēriņu un aizbraukt darīšanās, taču mēru zina – kārtīgi dzert drīkst tikai vakarā, vai arī ja nav svarīgu darīšanu.
Šito es vispār nevaru iedomāties, kas tas ir
Kamēr mēs laidāmies ar plostu, Oļegs ielīda kaut kādos šausmīgos krūmos un strautā
Toties kāds skats!
Vakarā visa kompānija relaksējas
Pie tilta, kā jau varēja gaidīt, pārdod visu draņķīgu un dārgu
Interesants stāsts
Vakarā atnāca tie paši melnkalnieši no raftinga un uzdāvināja Juram “Dūmeram” pudeli savas rakijas, bet nenodeva tieši viņam, jo viņa tajā brīdī nebija klāt. Pudele, kā redzat, ir no veikala, bet saturs pašdarināts. Jura bija laimīgā šokā un pat mēģināja noskaidrot, kā lai atdod viņiem naudu, bet mēs viņu pierunājām, ka pēc raftinga izmaksām viņš var mierīgi pieņemt tādu lepnu dāvanu.
